Sestdienas, 29. jūnija pēcpusdienā ar autobusu esam atbraukuši uz Mazozoliem, sameklējam norādes uz pamesto dzelzceļu Rīga – Ērgļi, iepazīstamies un sākam iet. 50 minūšu soļošanai seko 10 minūšu atpūtas pauze, kuras laikā soļotāji nomaina zeķes un pārbauda, vai nav redzami/jūtami pirmie nobrāzumi. Par kājām pārgājiena laikā ir jārūpējas, jo tulznas var sabojāt ne vienu vien soļošanai ieplānotu dienu. Tas ir pirmais padoms, ko gājēju grupai dod piedzīvojumu organizācijas Streelnieks.lv instruktors Mārtiņš. Tad grupas līderim tiek uzticēta topogrāfiskā karte, izskaidrota leģenda un dodamies nost no bijušā dzelzceļa iekšā pļavās, aizaugušas meža stigās un pa tehniskajām sliedēm iekšā labību laukos.
Pirmajā dienā noejam apmēram 20 kilomentrus no Mazozolu pagasta Līčupes līdz Plaužu ezeram. Brišana cauri pārplūdušām pļavām un nātru mūžamežiem, ar zāli apaugušām zaru kaudzēm, dunduriem un odiem ir mūs nogurdinājusi. „Kad nonākam paredzētajā nakstsmītnes vietā, svarīgākais ir uzreiz iesākt būvēt naksmītni un gatavot ēst,” stāsta Mārtiņš. Skan lieliski, bet noietais attālums tur pie zemes un ikvienam, kas liek atkal celties un kaut ko darīt, tiek veltīti dusmīgi acu skati. Pienākumi tiek sadalīti un jaunieši iet mežā pēc malkas ugunskuram (bērzu labāk neņemt, tas stipri dūmo), meklēt kokus nojumes karkasa veidošanai. Izmantojam cirvjus un mačetes, lai sagatvotu nepieciešamo materiālu un nepilnas stundas laikā iekārtojam nojumi gulēšanai.
Netālu no nometnes vietas dzirdama rosība, tāpēc ejam iepazīties ar kaimiņiem – Plaužu ezera krastā saimnieko Celmiņu ģimene (biedrība „Plaužezers”) un no saimnieces Agitas aizlienētajā katlā gatavojam vakariņas. Pretēji saklausītajiem stereotipiem par ogļhidrātu nepieciešamību, izrādās, ka makaroni nebūt nav labākais variants vakariņām. Rūdītie soļotāji dalās ar savām receptēm – katram dalībniekam 2 līdz 3 kartupeļi, tūristu brokastu konservi, sviests. Garšīgas, sātīgas vakariņas, kas pilda vēderu un uzlabo omu. Brokastīs ieplānotā auzu pārslu putra ar riekstiem un rozīnēm ir labs variants, bet laimei pilnīgai būtu jāpievieno arī kondensētais piens un sviests.
Kad esam paēduši un ap ugunskuru sēžot saklausījušies stāstus par nakšņošanu, var ļauties nogurumam. Tomēr vakara rutīna vēl nav beigusies. Izvairoties no iesācēju-ceļotāju pieļautās kļūdas pēc nogurdinošā gājiena aizmirst par personīgo higiēnu, pirms pusnakts ejam peldēties Plaužu ezerā. Sasvīdis ķermenis atdod par 30 procentiem vairāk siltuma, tāpēc vienkārša pelde ūdenī ir labākais veids, ka vēlāk naktī guļot nenosalt.
Nometne ieslīgst miegā. Daži guļ zem nojumes, daži izmanto izdevību un guļammaisus noklājuši zem klajas debess. Kāds naktī ik pa stundai mostas un piemet ugunskuram malku.
- jūnija rīts ir ideāls iešanai – debesis nedaudz apmākušas, ceļotāji atpūtušies un somas kļuvušas par apēsto tiesu vieglākas. Tomēr pēc nepilnas stundas debesis noskaidrojas, saule sāk karsēt un mūs atrod īpaši kost-griboši Ķeipenes mežu dunduri. Otrās dienas 12 kilometri līdz Madlienai ir lielisks treniņš ne tik vien ķermeņa, bet prāta norūdīšanai. Katrā solī jūtami pat vismazākie nobrāzumi un tulznas, lai gan krustām šķērsām pārlīmētas plāksteriem, kļūst aizvien lielākas (atgādinājums un ieteikums – nopirkt pārgājienu zeķes).
Pēc pulksten vieniem esam nonākuši Madlienā, ēdam cepumus un maizītes, veikalā nopērkam aukstus dzērienus. Daži atkal sāk smieties un runāt, bet daži joprojām smaidīt nav pārtraukuši. Kad braucam mājās, autobuss smaržo pēc mums. Pēc ugunskura.
Pārgājiens „33 KM / Ogres novads” ir sākuma pasākums piedzīvojumu, apmācību ciklam „100 KM Ogres novadam”, kuru šovasar rīko Ogres Jauniešu iniciatīvas centrs sadarbībā ar Ogres Bērnu un jauniešu centru un Ogres novada pašvaldību. Nākamais piedzīvojums jau 12. un 13. augustā, kad laivosim 40 KM pa Ogres upi. Noslēgums 26. un 27. augustā ar velobraucienu atlikušo KM garumā.
Dalība pasākumā ir bezmaksas. Vietu skaits ierobežots.
Pieteikšanās: http://ejuz.lv/100latvijai
