Vēsture

Vēsture no mūsdienu skatu punkta

No dienām un mēnešiem gadi krājas

Kad 22. novembrī Ogres Bērnu un jauniešu centrs svinēs savu divdesmito dzimšanas dienu, to, kuri klātienē vēlēsies teikt paldies pedagogiem un satikties ar savulaik nodarbībās iegūtajiem draugiem, noteikti būs daudz. Taču vēl vairāk cilvēku to darīs domās – tie kādreizējie audzēkņi, kuri tieši te atklājuši sevī kādu iepriekš neapjaustu talanta dzirksti vai attīstījuši savas prasmes.

Sākums ierasti grūts

Šī būs centra pirmā dzimšanas diena bez tā ilggadējā vadītāja Ilmāra Dreijas. Taču arī ilggadējā direktora vietniece Marta Dargiene (kopš 2002. gada) zina stāstīt, ka 1993. gadā, darbu uzsākot, centrs mājojis ēkā Mīlestības kalniņā (mīļi sauktā par namiņu), bet uz Ogres Kultūras centru (OKC) pārcēlies 2000. gada 1. augustā. Tur sākumā tikusi iedota liela, plaša telpa, kurā direktors sēdējis kopā ar visiem pulciņu vadītājiem, tāpat dejotājiem un dziedātājiem. Kad sapratuši, ka visi vienuviet sadzīvot gan var, bet normāli strādāt un attīstīties kļūst arvien grūtāk, Kultūras centrs nācis pretim un ierādījis citas telpas.

Tieši šo pretimnākšanu, sapratni un atsaucību (arī Ogres novada pašvaldības līmenī) uzsver direktore Irēna Ošiņa: “Jau tad, kad pārmaiņu laikos likvidējās iepriekš populārie Pionieru nami, bija pilsētas, kur nekas to vietā nestājās, un bērnu un jauniešu intereses palika novārtā. Pie mums, par laimi, tā nenotika. Paldies pašvaldībai arī par to, ka gan krīzes laikā, gan reģionālās reformas laikā, kad aktualizējās jautājums par centra pastāvēšanu, šī vieta, kur bērniem un jauniešiem savas prasmes un iemaņas attīstīt, tika saglabāta.”

Šos smagos gadus daudzi sauc par “traku laiku”, un Marta Dargiene neslēpj, ka tāds tas bijis arī viņiem. “Budžets saruka, un pulciņu skaits samazinājās. No mūsu septiņpadsmit programmām palika tikai deviņas. Arī darbinieku skaits saruka, bija spiesti aiziet gan tehniskie darbinieki un saimnieciskie, gan pedagogi. Protams, ka bērni nebija vinnētāji šajā situācijā. Bet ko izdarīsi – tādi laiki. Pārdzīvojām. Taču šogad mums jau atkal ir piecpadsmit programmu un interešu pulciņu.”

Laiku pavada lietderīgi

Viena mācību gada laikā visu šo programmu un interešu pulciņu piedāvājumu izmanto apmēram 300 bērnu. (Plus vēl Jauniešu iniciatīvas centra un Jauniešu domes aktivitātes, par kurām runāsim vēlāk.) Plašs piedāvājums, tātad arī daudzveidīgas iespējas sevi attīstīt un pilnveidot ikvienam interesentam. Turklāt tas viss paralēli jau tā bagātīgajam Ogres pilsētas piedāvājumam interešu izglītībā – dažādiem radošajiem kolektīviem un pulciņiem vispārizglītojošās skolās vai tepat līdzās – OKC, par Mākslas vai Mūzikas skolas dotajām iespējām tāpat neaizmirstot.

Kur slēpjas tieši centra pievilcības spēks? Direktore Irēna Ošiņa to vispirms saskata plašajā piedāvājumu spektrā, kas ļauj savas spējas un prasmes attīstīt dažāda vecuma bērniem (no 6 gadiem) un jauniešiem (līdz 25 gadiem). “Manuprāt, liels interešu izglītības pluss ir lietderīga brīvā laika pavadīšana pēc stundām, atbilstoši savām vēlmēm un neraugoties uz to, kāda ir viņu iepriekšējā izglītība. Tieši šo lietderīgo laika pavadīšanu es gribu uzsvērt īpaši, jo mēs neesam dienas centrs, kur aiziet paspēlēt spēlītes. Te nevar atnākt un vienkārši pavadīt laiku. Tā nav mūsu specifika, mēs neveicam pieskatīšanas funkcijas. Šeit nodarbībās bērni un jaunieši apgūst daudz ko jaunu, atklāj savus talantus, ko iepriekš varbūt nav pat apzinājušies. Darbojas ar materiāliem, kādi nav skolā vizuālās mākslas stundās. Piedalās ar saviem darbiņiem tepat mūsu izstādēs, novada un valsts mēroga konkursos, tāpat ir darbi, kas aiziet pasaulē. Piemēram, šogad mums ir laureāti Lidices starptautiskajā bērnu vizuāli plastiskās mākslas konkursā, kas ir viens no lielākajiem bērnu mākslas konkursiem pasaulē, un 7. novembrī brauksim pēc balvām uz Rīgu, kur Čehijas vēstnieks tās pasniegs.”

Nereti notiekot arī tā, ka bērni šeit, centra interešu izglītības pulciņos, pilnveido savas prasmes un tās kļūst par pamatu, lai turpinātu izglītoties un izvēlētos profesiju. To apliecina, piemēram, dziedātāja Aija Andrejeva, tāpat Antra Stafecka un Nikolajs Puzikovs.

Katram individuāla pieeja

Savukārt Marta Dargiene atgādina, ka joprojām nedrīkstam aizmirst par mūsu iedzīvotāju finansiālo stāvokli, un centrā šis vecāku līdzfinansējums ir minimāls, ar atlaidēm daudzbērnu ģimenēm un maznodrošinātajiem. Arī materiālus (gana dārgus un ļoti dārgus) pērk centrs (pateicoties domei, kas finansē). Neesot arī “talantu atlases”, un pieņemti tiek visi, kuri vēlas. Tādējādi nereti atveroties arī tie, kuri skolā paliek it kā maliņā. Ne vienu vien īpaši piesaistot arī tas, ka šeit netiek liktas atzīmes un uzdoti mājasdarbi. “Jā, bērni atnāk un uz vietas visu apgūst,” stāsta Marta. “Turklāt liela priekšrocība ir tā, ka skolēns var atnākt tajā laikā, kad viņam ir ērti, jo nodarbība ilgst trīs stundas, piemēram no plkst. 14 līdz plkst. 17. Tātad arī skolotāja padomu un palīdzību bērns var saņemt uzreiz, kad tas nepieciešams, un var darboties vai nu stundu, vai visas trīs, ja vēlas.”

“Te katram ir individuāla pieeja,” pedagogus slavē direktore un uzteic arī skolotāju profesionālo kvalifikāciju. Tā, viņasprāt, ir izšķirošā, lai katrs apjaustu, ko spēj, nekautrētos, ja kaut ko neprot, bet darbotos un iemācītos. “Marta jau minēja to, ka šeit bērni bieži vien atveras, un mēs viņos ieraugām jaunas talanta šķautnes Tā patiešām notiek. Jā, arī skolās ir interešu pulciņi, bet tā ir tā pati vide, kas mācību stundās. Šeit ir cita vide, un bieži vien tie bērni, kuri skolā ir klusi vai neievēroti, šeit atklājas kā spējīgi, varoši, ar radošu izdomu bagāti. Te viņi atrod domubiedrus, draugus. Mums ir arī daudz krieviski runājošo bērnu, kuri tādējādi integrējas latviskajā vidē.”

Kā jau no direktores un viņas vietnieces stāstītā var noprast, pieprasītas ir visas interešu izglītības programmas. Gan stikla apgleznošana, gan ādas plastika, telpiskā modelēšana, papīra dizains, floristika… Tāpat daudz ir to, kuri vēlas apgūt ģitāras spēli vai modernās dejas. Netrūkst dalībnieku arī pūtēju orķestrī, kas Gunāra Freidenfelda vadībā jau pasen kļuvis par visas Ogres pazīšanas zīmi. Bet, piemēram LEGO robotikas pulciņš (darbojas sadarbībā ar Attīstības un inovāciju centru) nekādi nespēj uzņemt visus, kas labprāt iesaistītos, un jau šobrīd ar divām esošajām grupām ir par maz.

Veido jaunatnes politiku

Centrs pamatoti lepojas arī ar to, ka reizē ar radošo talantu attīstīšanu veicina citas

iniciatīvas. Proti – viena no tā struktūrvienībām ir Jaunatnes iniciatīvas centrs (JIC) “Burziņš”, un centra paspārnē darbojas Jauniešu dome. “Tātad arī jaunatnes politika ir ienākusi mūsu ikdienā,” akcentē Irēna Ošiņa. “Kad “Burziņš”, viena no pirmajiem JIC Latvijā, 2006. gadā izveidojās, pietika ar mazu istabiņu. Tad viņi nedaudz lielākas telpas atrada Sporta centrā, bet tagad arī tajās jau kļuvis par šauru, jo JIC ļoti aktīvi sadarbojas ar kaimiņnovadu jauniešu iniciatīvas centriem, ar dažādām nevalstiskām organizācijām, ir iesaistījies starptautiskajā jauniešu pašizaugsmes programmā “Award” u. tml.”

“Burziņu” kopš 2007. gada vada Žanna Kalve, un viņi par savu galveno uzdevumu uzskata atbalstīt jauniešus, veicināt viņu iniciatīvu, uzņēmību un jaunradi, izmantojot neformālās izglītības metodes. Tiek rīkoti tematiskie vakari, diskusijas, spēļu vakari, tikšanās ar dažādu profesiju pārstāvjiem. Arī aizvadītajā vasarā notikusī akcija “Es kā taurenis sniedzu tev dāvanu” ir JIC veikums, kas ļāva papildināt Bērnu rehabilitācijas centra inventāru. Savukārt dzīvnieku patversmē nonāca jauniešu rokām darinātie paklājiņi.

Ap desmit cilvēku darbojas Jauniešu domē, kuras kodolu veido pieci vai seši paši aktīvākie. Vairākas jauniešu iniciatīvas papildinājušas Ogres jau tā bagāto pasākumu kalendāru. Tāda, piemēram, ir “Zemes stunda”, Jauniešu diena, Jauniešu gada balva.

Bet šāgada 25. decembrī Jauniešu dome kopā ar Bērnu un jauniešu centra bērniem sadegs svecītes visā pilsētā, kā to darīja jau pērn.

“Ir ļoti pozitīvi, ka viņi ne tikai mācās, bet veido šo jaunatnes politiku Ogres novadā,” atzinīgus vārdus saka Irēna Ošiņa. “Prieks arī, ka mūsu pašvaldība ir pretimnākoša un sadarbojas ar jauniešiem.”

Taču pilsētai tiek ne tikai jauniešu īstenotās idejas, jo arī Bērnu un jaunatnes centra audzēkņu un pedagogu prasmes un veikums nepaliek savās “četrās sienās”. Par līdzdalību dažāda līmeņa izstādēs jau minēju, bet sadarbībā ar OKC pedagogi atsaucīgi piedalās visās radošajās darbnīcās un labprāt iemāca arī interesentiem ko jaunu. Tā notiek gan pirmajā skolas dienā, gan Lieldienās, gan “Baltajā laipā”, gan rudens lapu vai sniega skulptūrām topot.

“Paralēli bērnu un jauniešu izglītošanai, mēs darbojamies arī kā novada metodiskais centrs,” papildina direktore. “Mūsu interešu izglītības metodiķi palīdz pilnveidoties pārējiem interešu izglītības pedagogiem. Sadarbojamies ar visiem, organizējam tālākizglītības kursus, dažādus novada pasākumus, skates, konkursus. Un jau šobrīd mēs aktīvi gatavojamies nākamajiem Skolu jaunatnes Dziesmu un deju svētkiem.”

Ieceru daudz, bet…

Līdz šiem svētkiem vēl pāris gadu laika, taču centra dzimšanas diena jau klāt. Un, lai gan svētku reizēs priekšplānā ierasti un pelnīti izvirzās paveiktais, problēmas, pat skaļi nepieminot, tāpat nojaušamas. No direktores un viņas vietnieces stāstītā nojaušams, ka ogrēniešiem tādas ir divas. Viena – visai Latvijai un visam pēckrīzes laikam raksturīga (nepietiekamais finansējums), otra – visus divdesmit darba gadus caurvijoša (telpu par maz).

“Mēs varētu darīt vēl vairāk, un mūsu plāni ir lieli, taču apzināmies arī, ka pagaidām mūsu iespējas ir ierobežotas,” atzīst Irēna Ošiņa. “Kaut kā jauna ienākšanu apgrūtina finanšu līdzekļu nepietiekamība un katastrofāli trūkst telpu. Mums ir trīs klases plus zāle dejotājiem, pūtēju orķestrim, ģitāristiem un muzikālajam teātrim. Bet klasītes ir mazas, ne vairāk kā piecpadsmit bērniem. Tāpēc labi, ka katrs nāk savā laikā, nevis visi tieši plkst. 14. Savukārt plkst. 17 viena skolotāja iet prom, un plkst. 17.10 darbu sāk nākamā… Būtu vairāk telpu, būtu arī vairāk pulciņu.”

Pirmām kārtām, tas attiektos uz tehnisko jaunradi, kas tik ļoti piesaista puišus. Un šobrīd veidojas tāds kā apburtais loks: pat, ja atrastu finansējumu vismaz viena darbagalda iegādei, to pašu vienu nebūtu kur likt… “Jā, gan pusaudžus, gan divdesmitgadniekus tehniskās lietas interesē,” turpina direktore. “Bet, lai veidotu, piemēram, lidmodeļus, vajadzīgi arī zinoši pedagogi, un pedagogam – atbilstošs finansējums. Taču tā atkal ir mūsu izglītības sistēma, kas pedagogus iedala dažādās kastās: interešu izglītības pedagoga likme ir tikai 280 latu, bet vispārizglītojošās skolās likme – vismaz 350. Ir starpība, protams. Sāpīgi, ka šis darbs netiek atbilstoši novērtēts, jo arī mūsu pedagogi strādā, ieliekot darbā visu sirdi.”

“Paldies!” un mīļa buča

Visu sirdi bērniem atdevusi arī Marta Dargiene, un pretī saņemtais audzēkņu “paldies” vai pat buča nereti ir bijusi liela balva un gandarījums. “Ar bērniem ir ļoti interesanti. Un tas arī laikam ir galvenais, kāpēc strādāju šeit, par spīti visiem krīzes laikiem un grūtumiem. Te viņi ir savādāki nekā skolā – atvērtāki, neviltotāki, tiešāki, sirsnīgāki, jūtas kā mājās. Katram ir tik svarīgi savu gatavo darbiņu visiem parādīt – arī dežurantei un apkopējai. Turklāt bērni ir bezgala pateicīgi: viņi noteikti dalīsies savā priekā, leposies, tencinās un pat buču iedos. Tātad tavs darbs nav velts. To izjust ir patīkami. Gandarījums ir arī tajos brīžos, kad tu aizej uz izstādi un redzi: daži darbiņi ir tik skaisti! Tad tu saproti, ka esi te vajadzīga, lai bērni iemācītos ko tādu uzzīmēt, izveidot. Es arī no savas pieredzes zinu: to, ko esi iemācījies, neviens neatņems. Tas paliek tev.”

Kad Ogres Bērnu un jaunatnes centra divdesmitās dzimšanas dienas svinībās kopā pulcēsies gan bijušie, gan esošie audzēkņi, viņiem visiem būs iespēja parādīt ko prot un cik tālu ar savām šeit iegūtajām prasmēm ir tikuši. Svētku brīdis būs arī pats atbilstošākais, lai pateiktu paldies pedagogiem, sadarbības partneriem un novada pašvaldībai, bez kuru atbalsta pat pirmā kaut cik vērā ņemamā gadskārta nebūtu sagaidīta, par arvien cienījamāku “biogrāfiju” nemaz nerunājot. Bet, jaunajai darba nedēļai atnākot, atkal tiks strādāts, lai reiz taču īstenotos šobrīd lielākais sapnis – par plašākām telpām. Starp citu – tās jau noskatītas.

Inta Kārkliņa